Ramona Indriksone: Nepiedošana var sabojāt vairākas dzīves

Rakstniece Ramona Indriksone savā jaunākajā romānā Vidaga risina jautājumu par to, kā neizrunātas patiesības un nespēja piedot var atstāt rētas vairāku paaudžu garumā. Grāmata, kas izdota 2026. gadā, stāsta par jaunu sievieti, kura pieaugušā vecumā nejauši atklāj patiesību par savu izcelsmi un īsto tēvu.

Cilvēciskās drāmas aiz vāka

Autore atzīst, ka grāmatas vizuālais noformējums var maldināt lasītāju, radot priekšstatu par vieglu mīlasstāstu, taču patiesībā romāns ir skarbs stāsts par identitātes meklējumiem. Pamatā ir patiess adopcijas stāsts, kuru Indriksone savulaik dzirdējusi audioierakstā, taču literārajā darbā tas pārtapis par māksliniecisku vispārinājumu.

Dzīves pieredze literatūrā

Romāna darbība risinās Cēsīs, un tēlu veidošanā autore izmantojusi gan savus novērojumus, gan dzīvē sastaptu cilvēku rakstura iezīmes. Indriksone uzsver, ka rakstniekam nav iespējams aizbēgt no sevis, tāpēc katrā tēlā ir daļa no autores pašas pieredzes un izjūtām.

Piedošana pieprasa augstāku ētisko dimensiju. Bet cilvēciski tas nav viegli. Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka būtības – cik daudz viņš spēj nolikt malā savu lepnumu un paštaisnību.

Šobrīd rakstniece jau domā par nākamo darbu, kurā plāno izvērst kādu agrāk rakstītu īso stāstu par jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Viņa atzīst, ka tieši iekšējā nepieciešamība izstāstīt konkrētu stāstu joprojām ir viņas galvenais dzinulis rakstniecībā.