Sociālo mediju aizliegums pusaudžiem: vai tas patiešām pasargās?

Diskusijas par sociālo tīklu ierobežošanu pusaudžiem līdz 16 gadu vecumam uzņem apgriezienus, taču vai šāds aizliegums ir kas vairāk par vienkāršu "plāksteri" uz dziļākas brūces? Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska norāda uz būtisku pretrunu: lai gan oficiālie noteikumi daudzās platformās jau tagad paredz 13 gadu vecuma cenzu, realitātē tas ir tikai formāls šķērslis.

Skolu nodarbībās iegūtie dati ir nepielūdzami – aptuveni 80% bērnu, kas vēl nav sasnieguši 13 gadu vecumu, jau aktīvi lieto TikTok, Instagram vai Snapchat. Tas liek uzdot neērtu jautājumu: ja mēs nespējam kontrolēt esošos noteikumus, kāpēc ticam, ka augstāks vecuma slieksnis kaut ko mainīs?

Aizliegums bez reālas kontroles ir tikai ilūzija par drošību. Jaunieši vienmēr atradīs ceļu apkārt digitālajiem žogiem.

Austrālijas piemērs, kur 16 gadu vecuma slieksnis ir nostiprināts likumdošanā, kalpo kā brīdinājums. Tur pieredze rāda, ka jaunieši nevis atsakās no platformām, bet gan apgūst dažādus tehniskus trikus – sākot no VPN izmantošanas līdz pat sejas atpazīšanas sistēmu apmānīšanai. Turklāt, ja populārās platformas kļūst nepieejamas, bērni mēdz pārcelties uz vēl mazāk drošām un vāji moderētām vietnēm, tādējādi pakļaujot sevi vēl lielākiem riskiem.

Kur slēpjas īstā problēma?

Eksperti uzsver, ka fokusam jābūt nevis uz aizliegumiem, bet uz platformu atbildību. Pašreizējais sociālo mediju dizains ir vērsts uz atkarību izraisošu mehānismu uzturēšanu. Eiropas Komisijas Digitālo pakalpojumu akts piedāvā risinājumus, kas būtu jāievieš jau izstrādes stadijā:

• Atkarību mazinošs dizains: "Bezgalīgās ritināšanas" funkcijas un citu uzmanību piesaistošu elementu ierobežošana.
• Bērnu aizsardzība: Privātuma iestatījumi pēc noklusējuma, kas padara nepilngadīgo kontus neredzamus svešiniekiem.
• Satura kontrole: Iespēja atteikties no agresīviem algoritmiem, kas bērniem piedāvā potenciāli kaitīgu saturu.

Īpašu satraukumu rada mākslīgā intelekta rīki, kas spēj ģenerēt intīma rakstura materiālus bez piekrišanas. Latvijas tiesību akti gan ir spēruši soli pretī drošībai – kopš 2026. gada 16. aprīļa Krimināllikumā ir spēkā 145.¹ pants, kas paredz kriminālatbildību par intīma rakstura materiālu izplatīšanu, tostarp ar MI palīdzību radītu attēlu gadījumos.

Nobeigumā jāsecina, ka vienkāršota aizliegumu politika tikai iemācīs nākamajai paaudzei prasmīgāk melot par savu vecumu. Patiesa drošība digitālajā vidē nav panākama ar aizslēgtām durvīm, bet gan ar atbildīgu tehnoloģiju vidi, kurā bērnu aizsardzība ir prioritāte, nevis papildu funkcija.