
Brīdī, kad bērns pirmo reizi atpazīst sevi spogulī, sākas identitāte – tā rakstīja Lakāns[1]. Digitālajā vidē šis brīdis nekad nebeidzas. Četru gadu dati Latvijā rāda: mēs ne tikai skatāmies uz sevi, mēs kļūstam par savu pašu patēriņa objektu[2]. Tas nav tikai teorētisks jautājums. Ja arvien vairāk laika, uzmanības un enerģijas tiek novirzīts uz sevis veidošanu digitālajā vidē, tad mazāk paliek reālai pieredzei, darbam un ekonomiskai aktivitātei. Šī tendence balstās četrus gadus pēc kārtas...