Valsts kancelejas direktoru krīze: kāpēc amats kļuvis bīstams

Latvijas valsts pārvaldes centrālais mezgls – Valsts kanceleja – atkal atrodas pārmaiņu priekšā. Pēc Raivja Kronberga atkāpšanās no direktora amata ir izsludināts jauns konkurss, taču šis process atkal aktualizējis jautājumu par augstākā ierēdņa pozīcijas stabilitāti. Pēdējo 15 gadu laikā šī krēsla īpašnieki amatu pametuši nevis plānotas rotācijas kārtībā, bet gan politiska spiediena, uzticības krīžu vai skandālu dēļ.

Valsts kancelejas direktors formāli ir valsts augstākais ierēdnis, taču praksē šī persona atrodas sarežģītā krustpunktā starp profesionālu pārvaldi un valdības politiskajām interesēm. Bijušie premjeri norāda, ka šis amats prasa ne tikai izcilas zināšanas, bet arī spēju pretoties politiskajam spiedienam.

Vēsturiskā pieredze un skandālu ēna

Vienīgā direktore, kura spējusi veiksmīgi sadarboties ar sešiem dažādiem valdības vadītājiem, bija Gunta Veismane. Viņas pēctece Elita Dreimane savu karjeru kancelejā beidza pēc skaļa skandāla, kas bija saistīts ar nacionālās drošības jautājumiem un pielaides valsts noslēpumam zaudēšanu. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī citus vadītājus:

• Mārtiņš Krieviņš: pameta amatu pēc domstarpībām ar premjeru Māri Kučinski un neskaidrībām ap KNAB vadītāja konkursu.
• Jānis Citskovskis: kļuva par centrālo figūru kriminālprocesā saistībā ar bijušā premjera Krišjāņa Kariņa privātajiem avioreisiem.
• Raivis Kronbergs: amatu atstāja pēc sabiedrības un Valsts kontroles kritikas par iepriekšējo darbību Zemkopības ministrijā.

Valsts kanceleju no ārpuses vadīt ir teju neiespējami, un pašreizējā situācijā vairs nav vietas eksperimentiem, norāda politiķi.

Šobrīd diskusijās par nākamo direktoru izskan viedoklis, ka kandidāts būtu jāmeklē valsts sekretāru vidū – cilvēku, kuriem jau ir izpratne par sistēmas iekšējo darbību un politisko vidi. Tomēr jautājums paliek atklāts: vai šis amats Latvijā jebkad kļūs par profesionālu karjeras virsotni, nevis par politisku upurjēru.