Pensiju 2. līmeņa reforma: kāpēc steigai var būt dārga cena

Latvijā uzvirmojusi karsta diskusija par pensiju 2. līmeņa uzkrājumu izņemšanu. Kamēr sabiedrībā vāc parakstus par šādu iespēju, Latvijas Bankas pārstāve Evija Dundure brīdina – mēs nedrīkstam akli kopēt kaimiņvalstu pieredzi, jo mūsu sistēmas pamati ir būvēti uz pavisam citiem principiem.

Kāpēc kaimiņu piemērs var būt maldinošs?

Bieži dzirdam argumentu: ja Igaunijā un Lietuvā ļauj tikt pie savas naudas, kāpēc mēs nevaram? Patiesība ir tāda, ka Baltijas valstu pensiju modeļi ir kā āboli un apelsīni. Latvijā 2. līmenis ir integrēts sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tas nozīmē, ka 5% no mūsu 20% sociālajām iemaksām automātiski aizceļo uz uzkrājumu. Mums nav jāizvēlas – ēst šodien vai krāt rīt, jo neto alga no šī lēmuma nemainās.

Lietuvā un Igaunijā dalība pensiju sistēmā prasa apzinātu izvēli samazināt savus pašreizējos ienākumus. Latvijā tas ir automātisks process.

Lietuvā un Igaunijā situācija ir citāda. Tur dalība 2. līmenī bieži vien nozīmē brīvprātīgu papildu iemaksu veikšanu no savas bruto algas. Kad igauņi vai lietuvieši izņem savu naudu, viņi faktiski atgūst līdzekļus, kurus paši no savas kabatas bija atlikuši. Latvijas gadījumā runa ir par obligāto sociālo iemaksu daļu, kas paredzēta izdzīvošanai vecumdienās.

Ko rāda pieredze?

• Lietuva: Pēc reformas ieviešanas aptuveni 37% dalībnieku steidza izņemt naudu. Liela daļa šo līdzekļu aizgāja nevis investīcijās, bet gan ikdienas patēriņam un parādu dzēšanai.
• Igaunija: Līdzīga aina – miljardiem eiro izplūda no fondiem, lai segtu īstermiņa vajadzības, nevis vairotu ilgtermiņa labklājību.

Sociālā drošība pret īstermiņa vajadzībām

Protams, ir viegli saprast cilvēkus, kuri dzīvo saspringtos ekonomiskos apstākļos. Kredīti, augsti mājokļa izdevumi un ikdienas dārdzība spiež meklēt risinājumus šeit un tagad. Tomēr, ja mēs sagrausim automātisko uzkrāšanas sistēmu, sekas būs neizbēgamas. Aprēķini ir skarbi: tie, kas izstāsies no sistēmas tagad, pēc divām desmitgadēm var saņemt par 30% mazāku pensiju.

Šī nav tikai diskusija par naudas izņemšanu. Tā ir izšķiršanās par to, kādu valsti mēs gribam redzēt nākotnē. Vai mēs paļaujamies uz automātisku, valsts pārvaldītu drošības spilvenu, vai arī pārejam uz modeli, kurā katrs ir pats savas laimes kalējs? Ja izvēlēsimies otro ceļu, daudzi riskē nonākt nabadzībā, jo ne visiem piemīt nepieciešamā finanšu disciplīna un zināšanas, lai patstāvīgi nodrošinātu savas vecumdienas.

Steiga šajā jautājumā ir bīstama. Pirms mēs mainām sistēmu, kas veidota gadu desmitiem, ir nepieciešama dziļa analīze un skaidrs redzējums par to, kāda būs mūsu sociālā realitāte pēc 30 gadiem.