Baltijas krievu teātri meklē jaunu identitāti pēc kara sākuma

Krievijas karš Ukrainā ir piespiedis Baltijas valstu krievu teātrus ne tikai mainīt savus vēsturiskos nosaukumus, bet arī fundamentāli pārskatīt savu lomu sabiedrībā. Kamēr Viļņas Vecais teātris un Igaunijas Sidalinnas teātris cenšas kļūt par integrācijas platformām, nevis palikt par izolētām kultūras salām, aktieri un vadītāji atzīst – ceļš uz jaunu identitāti ir sāpīgs un pretrunīgs.

Pārmaiņas nosaukumos un saturā

Lietuvas kultūras ministrija jau 2022. gadā pārdēvēja Lietuvas krievu drāmas teātri par Viļņas Veco teātri, savukārt Igaunijā Tallinas Krievu teātris no 2025./2026. gada sezonas oficiāli kļūs par Sidalinnas teātri. Šīs izmaiņas nav tikai formālas, tās iezīmē mēģinājumu atdalīties no Krievijas kā kultūras centra un vērsties Eiropas vērtību virzienā.

Igaunijas Sidalinnas teātra mākslinieciskais vadītājs, latviešu režisors Dmitrijs Petrenko, uzsver, ka teātrim jākļūst par tiltu, nevis separācijas rīku. Viņš atklāj, ka pieradināt skatītājus pie teātra, kas runā par šodienas realitāti, ir emocionāli grūts uzdevums. Nereti skatītāji izrāžu laikā pamet zāli, taču Petrenko uzskata, ka mākslas uzdevums ir neatstāt cilvēkus vienaldzīgus.

Izaicinājumi un pretestība

Viļņas Vecā teātra ikdiena ir vēl sarežģītāka. Teātra pārstāve Laurina Lopaite norāda, ka teātris cenšas būt multikulturāls un atvērts, taču iekšējā pretestība ir jūtama. Aktrise Jeļena Juščenko paudusi bažas par teātra identitātes iznīcināšanu, norādot, ka trupa nevar pilnvērtīgi konkurēt ar lietuviešu aktieriem valodas barjeras dēļ.

• Sidalinnas teātris plāno atvērt teātra studiju un piesaistīt vairāk igauņu režisoru.
• Viļņas Vecajā teātrī rudenī notiks konference, lai diskutētu par krievu teātri kā propagandas un koloniālisma fenomenu.
• Ukraiņu režisora Maksima Holenkas iestudējums pēc Natalkas Vorožbitas lugas motīviem iezīmē jaunu tematisko virzienu.

Šī transformācija ir neizbēgama, jo Baltijas valstu krievu teātriem ir jāpierāda sava piederība vietējai kultūrtelpai. Kamēr daļa sabiedrības un kritiķu šos teātrus redz kā laboratorijas neērtu domu prezentēšanai, citi joprojām cīnās ar piederības sajūtas zudumu. Nākotne rādīs, vai šīs institūcijas spēs kļūt par vienojošu elementu vai paliks kā atgādinājums par pagātni, no kuras reģions cenšas distancēties.