santa.lvMan ir četri gadi, ir rudenīga diena, un es eju pa parka taciņu mammai pie rokas. Neatceros, kur tieši ejam, droši vien uz kafejnīcu. Kafejnīcas bija mūsu lieta, tāpat kā kino. Nu, tātad mēs ejam, kaut ko runādamas, vai varbūt es skaitīju koku lapas, kas atbilstoši sezonai biezā slānī klājas pie mūsu kājām, bet tad kaut kas sametās, un jūtu, kā mamma parauj mani līdzi – viņai bija aizķērusies kāja, un abas esam garšļaukus uz asfalta. Izbīlis ir tik liels, ka pat neraudu. Nekas traģisks nav...
