
Kādā pavasara pēcpusdienā mājās ar omi un opapu mēģināju iegaumēt reizrēķina tabulu. Biju otrajā klasē, un šis bija reizrēķina kontroldarba priekšvakars. Pirmie stabiņi aizgāja uz urrā, bet tālāk pēc pieci sākās tumšais mežs. Ar seši, septiņi un astoņi viss likās tik neloģiski manā astoņgadnieces galvā. Deviņnieks jau atkal bija vienkārši. Lai kā arī man mēģināja paskaidrot loģiku vai vienkārši "iekalšanu galvā", bija skaidrs, ka rīt kontroldarbu man uz labu atzīmi neuzrakstīt. Izraudājos un...