"Mamma, lūdzu, lūdzu, apsoli man, ka tu neko ar sevi nenodarīsi. Un es pateicu: “Meitiņ, es tev apsolu.” Tas bija tas mirklis, kad es sapratu, ka man kaut kādā veidā ir jādzīvo. Es apsolīju savam bērnam, un es sapratu, ka nevaru to nodarīt saviem bērniem, lai cik man grūti būtu bijis," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Marika Liekmane. Marika ilgu laiku sevi uztvēra kā emocionāli stipru cilvēku - tādu, kas “tiek galā pati”. Viņa neuzskatīja, ka viņai būtu mentālās veselības problēmas. Lūzuma punkts bija brīdis, kad ārsti viņai paziņoja par iespējamu onkoloģisku slimību, kas vēlāk apstiprinājās. Šī diagnoze kļuva par pirmo smago triecienu - sajūtu, ka dzīve vienā dienā var sabrukt. Tomēr izšķirošais brīdis, kas viņu salauza, bija personīgs zaudējums - cilvēks, kuram viņa bija...
@ltvzinas
